Mana personīgā transformācija elpošanas ceļā.
Sākums – pazaudēt sevi, lai sevi atgūtu.
Kad atceros savu pirmo pieredzi kā “sitters” elpošanas sesijā, atmiņā nāk sajūta, ka pilnībā aizmirsu par sevi. Neatceros, kā pati jutos, vai es vispār elpoju. Biju tik ļoti klātesoša elpotājam, ka sesijas beigās sajutu fizisku nogurumu, muguras sāpes un elpas aizturēšanu brīžos, kad pats elpotājs izgāja cauri savam procesam.
Tā bija milzīga atbildības sajūta. Bija daudz nezināmā – un divatā tas bija vēl intensīvāk nekā grupās. Tas bija izaicinoši, pat biedējoši. Bet tajā pašā laikā – arī ļoti dziļi. Jo es biju pilnībā nodevusies, līdz brīdim, kad sapratu: lai turpinātu šo ceļu, ir jāatrod arī veids, kā būt klātesošai sev.
Ķermenis kā ceļvedis: elpa, ūdens un ērta poza.
Šī pieredze iemācīja man vienu ļoti būtisku lietu – par sevi ir jārūpējas. Tieši tas ļāva man meklēt un atrast sev piemērotus rīkus: saglabāt savienotu elpu arī kā atbalstītājai, izvēlēties pozu, kurā mans ķermenis jūtas ērti, dzert ūdeni, lai uzturētu enerģiju un klātbūtni.
Šodien šī apzinātība ir kļuvusi par neatņemamu daļu no manas prakses – joga, meditācija, mentālā sagatavošanās pirms sesijām. Man īpaši palīdz čakru meditācija, kas noskaņo un sakārto. Tas viss veido pamatu, uz kura balstās mans spēks – gan kā atbalstītājai, gan vienkārši kā cilvēkam.
Kad pietiek vienkārši būt.
Vienā no sesijām elpojot ar savu pārinieku, pārņēma sajūta, ka esmu lieka. Šī sajūta bija skaudra, bet tā atklāja ko būtisku – cik ļoti man svarīgi justies vajadzīgai, noderīgai, perfektai. Un tomēr – es neesmu lieka, arī tad, kad neko “nedaru”. Mana klātbūtne jau pati par sevi ir vērtīga. Tā bija dziļi dziedinoša atziņa – esmu pietiekama. Vienkārši tāpēc, ka esmu.
Elpošana kā mana terapija.
Integratīvā elpošana man nav tikai metode. Tā ir mana terapija, mans ceļš, mana patiesība. Ja man jautātu, kurš ir mans psihoterapeits, es atbildētu – mana elpa.
Elpošana ir mana drošības telpa. Tajā brīdī, kad aizveras acis, kad sākas ritms un ķermenis atveras – prāts atkāpjas. Un notiek īstā tikšanās ar sevi. Bez maskām, bez aizsardzības. Tikai es – un viss, kas manī.
Es esmu satikusi sevī:
- sāpes, bailes, trauksmi, dusmas,
- bet arī spēku, maigumu, sievišķību, dziedinājumu.
Un viss notiek bez vārdiem. Asaras, trīce, izelpa, klusums – tie ir mani vārdi.
Brīvība just.
Caur elpošanu esmu iemācījusies izdzīvot emocijas, nevis tās apspiest vai analizēt. Agrāk dzīvē bieži biju pārliecināta, ka man “nedrīkst” just noteiktas emocijas, ka “tas ir par daudz”. Tagad zinu – viss, ko jūtu, drīkst būt. Un tā ir brīvība. Īsta, dzīva brīvība būt cilvēkam.
No galvas uz ķermeni, no trauksmes uz stabilitāti.
Elpošana ir vedusi mani no dzīvošanas “no galvas” – uz dzirdēšanu un sajušanu ar ķermeni. Tagad saprotu, kad man vajag robežas, kad vajag atpūtu, kad laiks pieņemt. Tā ir ne tikai dziedināšana, bet arī jauna dzīves prasme – būt patiesai pret sevi.
Un vēl – elpošana man devusi saskarsmi ar garīgo dimensiju. Reizēm tā kļūst par lūgšanu bez vārdiem. Es sajūtu klātbūtni. Es sajūtu piederību. Es zinu – es neesmu viena.
Transformācija, kas turpinās.
Šis ceļš nav vienkāršs. Ir grūti. Ir forši. Ir vajadzīgi. Jo caur šo elpošanas pieredzi esmu piedzīvojusi dziļu, dzīvu transformāciju:
- uzlabojusi attiecības ar mammu,
- piedevusi sev un citiem,
- atvērusi savu sirdi un rokas,
- kļuvusi maigāka, jutīgāka, stiprāka.
Un tas viss – pateicoties tam, ka es elpoju. Ka ļāvos. Ka neapstājos. Šī terapija nekad nebeidzas. Tā ir process. Tāpat kā dzīve. Bet tagad man ir instruments, kas vienmēr ir man blakus. Mana elpa.
Mana dziedināšana. Mana patiesība.
Paldies.
Es esmu patiesi pateicīga par šo ceļu. Pateicīga sev – ka neapstājos. Pateicīga jums – par telpu, kurā šo visu piedzīvot.
Un – ja tu šo lasi un arī ej līdzīgu ceļu – atceries: tu jau esi pietiekams. Vienkārši tāds, kāds esi. Un tava elpa ir tavs spēks.
